Tā nemaz nav sakritība, ka tieši šobrīd pašam Kurbadam ir dota iespēja palikt mājās, salikt visu pa plauktiem un atskatīties ne tikai uz šo sezonu, bet septiņām, šķietami garām, taču tomēr tik īsām sezonām Latvijas hokeja virslīgā.

Šo septiņu sezonu laikā kopā ar jums visiem mēs esam piedzīvojuši tik daudz. Un ziniet…sajūta patiešām kā pēc apokalipses!
Esmu saticis Dievu un nokāpis lejā pie velniem; saticis visuzticamākos kareivjus un tik pat neuzticamus nodevējus; esmu smējies un raudājis. Ieguvis draugus uz mūžu un pāris arī zaudējis. Dusmojies un piedevis. Esmu tik daudz devis un divtik saņēmis atpakaļ! Piedzīvojis vissaldākās uzvaras un rūgtākos zaudējumus. Uzcēlis savu hokeja sapņu pili un noskatījies kā sabrūk citu. Man ir solītas revolūcijas, apvērsumi un pat puči, esmu bijis tiesnesis, policists, liecinieks, esmu tiesāts pats. Peldējis pret straumi, skrējis sienā un mēģinājis pierādīt savu taisnību kā vienīgo. Pamatīgi nosirmojis un ieguvis visu pasaules spēku. Vai tas ir tā vērts? Bez šaubām! Un daudzi man turpina prasīt – “kapēc?” Tie kas prasa, nekad nesapratīs, jo viņi, visticamāk, nezina, kas ir hokejs.

Jau no bērnības es sapņoju, ka reiz Kurbadam būs pašam sava sapņu komanda. Un septiņas sezonas pēc kārtas man ir izdevies savu sapni piepildīt – septiņas sapņu komandas! Nav svarīgi- uzvaras vai zaudējumi, bet katru reizi ieejot ģērbtuvē esmu bijis lepns par iespēju būt kopā ar šiem puišiem. Katrs no viņiem man ir tik daudz iemācījis. Bet, lai atkal sajustu īstu laimi, ir jāsaprot, kā tā rodas…lai iegūtu visu, ir kaut kas jāzaudē. Kas ir īsta laime? Uzvaras garšas, azarts, progress un ticība? Vai tomēr kas cits?

Ir pienācis laiks atvilkt elpu, saprast prioritātes un sagaidīt jauno revolūciju – vai nu sevī pašā, vai sistēmā kopumā. Septiņas sezonas esmu kāpis augstā kalnā un divas reizes esmu nokļuvis līdz virsotnei. Šo skatu un sajūtu, es nekad neaizmirsīšu un zinu, ka reiz gribēšu tur atgriezties. No hokeja “Kurbads” pavisam noteikti nepazūd – tieši pretēji. Ir laiks pievērst visu enerģiju jaunajai paaudzei, jo tieši viņiem šobrīd tā ir nepieciešama un viņi to hokejam atdos atpakaļ ar uzviju. Viņi ir tīri un viņiem mirdz acis. Es zinu, jo es katru dienu to redzu. Arī mani īstie cīņu biedri paliks man blakus un iemācīs jaunajiem tās vērtības, par kurām mums ir mācījis pats Kurbads.

Patiesā cieņā un milzīgā pateicībā,
11K!